Airējiet cauri Soomaa piektās sezonas plūdiem

"Sirmgalvis dzenis," saka Aivars Rūkels, Soomas nacionālā parka neoficiālais vēstnieks. Viņš apstājas, lai klausītos putnu saucienus. Es paskatos augšup kailajos kokos, sasprindzinoties, lai atrastu skaņas avotu. Izņemot dzeni un tekošo upi aiz Saarisoo fermas, viss ir kluss.

Visas dienas garumā man bija auksti, pat ziemas apģērbā. Soomaa Holiday Village pirts bija silta un viesmīlīga. Man tas viss patika. Pirms gulētiešanas es izgāju ārā, lai paskatītos uz zvaigznēm bez mākoņiem. Es pamodos no tā, ka aiz mana loga kokā čivina viens putns. Sniga. Visa ainava bija balta. Es ietinos segā un pievienoju savam nākamās ziemas plānu sarakstam braukšanu ar kamanām Soomā.

 Vai Soomaa piektā sezona ir jūsu vēlmju sarakstā?

Klusums. Nekustīgs ūdens. Kailie pelēkie žagaru koku zari. Sēžu kanoe ar aukstām kājām un aukstiem vaigiem. Sausās tualetes un vienkāršs ēdiens. Soomaa nacionālais parks piektajā sezonā nav paredzēts visiem. Tas padara to par ilgtspējīgu pieredzi. Piektās sezonas rosīgajā nedēļas nogalē Aivars un viņa biznesa partneris Aļģis Martso parkā uzņem ap 300 apmeklētāju. Lai gan vairāki citi vietējie piedāvā ekskursijas un kanoe laivu nomu, jūs, iespējams, varat zaudēt īsto brīdi, ja nedodaties nedēļas laikā, kad sākas plūdi.

Lai piedzīvotu Soomaa piekto sezonu, jums jābūt elastīgam un jāvēlas ceļot pēc ūdens iegribas. Lai gan plūdi notiek katru pavasari, nav iespējams uzzināt precīzus augstā ūdens datumus vairāk nekā dažas dienas iepriekš. Tādi ir laika apstākļi. Pavasaris Somā ir auksts — vidējā maksimālā temperatūra martā ir 2°C, bet zemākā temperatūra ir -4°C. Var būt saulains, apmācies, lietains vai sniegots, iespējams, viss vienā dienā.

Esmu šeit kopā ar Aivaru, lai piedzīvotu fenomenu, ko dēvē par "piekto sezonu". Pavasara atkušņa laikā četras upes, kas tek caur Soomaa nacionālo parku, pārplūst pāri savām robežām un appludina apkārtējās pļavas un mežus, pārvēršot ainavu par sekliem ezeriem. Plūdu ūdeņi ir droša parādība marta beigās vai aprīļa sākumā, kas ir papildu sezona starp ziemu un pavasari - piektā sezona.

Debesis ir pelēkas, lai gan prognozes liecina, ka vēlāk būs saule. Aivars ir nolēmis atstāt mūsu izbraucienu ar kanoe uz pēcpusdienu, cerot, ka pavasara saule sniegs nedaudz siltuma, kad mēs būsim uz ūdens. Tieši tur viņš jūtas vislabāk, lai gan viņa dienas bieži vien aizņem Zoom zvani un konferences. Viņš pārcēlās uz Soomaa 12 gadu vecumā, pirms vairāk nekā 40 gadiem, un viņa māte un māsa joprojām šeit dzīvo. Viņu māja Saarisoo Farm ir mūsu pirmā pietura. Kamēr mēs gaidām, kad saule uzspīdēs cauri mākoņiem, Aivars man piedāvā ekskursiju pa darbnīcu, kurā viņš būvē haabjas - tradicionālās igauņu dugoe kanoe.

Piektās sezonas tradīciju uzturēšana

Kādreiz visā Eiropā bija ierasta parādība, taču Igaunija ir vienīgā vieta ES, kur šī prakse ir saglabājusies. Aivars ir viens no nedaudzajiem cilvēkiem Igaunijā, kam joprojām ir prasmes izgatavot šīs laivas.

Šī gadsimtiem senā tradīcija tika apdraudēta padomju okupācijas laikā. Soomaa un apkārtnes iedzīvotāji tika izsūtīti uz Sibīriju, un mazie zemes īpašnieki tika piespiesti nodarboties ar kolektīvo lauksaimniecību. Tomēr haabjas izdzīvoja, jo sezonālo plūdu dēļ kanoe bija nepieciešamas kā pārvietošanās līdzeklis.

Tomēr Soomaa iedzīvotāju skaits samazinājās. Modernās kanoe kļuva viegli pieejamas, un tas vēl vairāk veicināja šīs prakses izmiršanu. Laivu pēc laivas tradīcija tiek atgūta no sliekšņa. Pateicoties Aivara iniciatīvai, 2021. gadā haabju būvēšana un izmantošana tika iekļauta UNESCO Nemateriālā kultūras mantojuma sarakstā. Tā ir "dzīva" tradīcija, jo Aivars mācījās būvēt haabjas no laivu būves meistariem, tāpat kā viņi mācījās no meistariem pirms viņiem. Tagad viņš nodod šo tehniku jaunākajām paaudzēm un vada darbnīcas interesentiem.

Dzīvās tradīcijas laika gaitā mainās. Kad Aivars mācījās 90. gados, laivu būvētāji jau izmantoja mehāniskos instrumentus, lai izgrieztu masīvos koku stumbrus, lai gan tolaik pie laivām drīkstēja strādāt tikai vīrieši - tika uzskatīts, ka sievietes piesaista "ļauno aci", tāpat kā sievietes jūrnieces savulaik tika uzskatītas par nelaimi jūrā. Arī tas ir mainījies. Aivara māsa Juta Pertel ir izgatavojusi laivu, un tā ir pirmā sieviete Igaunijā, kas to darījusi.

Tomēr viena procesa daļa šodien ir tāda pati kā pirms simts gadiem - laivas paplašināšana. Pēc koka mīkstināšanas ar karstumu un ūdeni korpusā iebāž kociņus, pakāpeniski paplašinot atveri. Neraugoties uz Igaunijas kā digitāli attīstītas valsts reputāciju, "tam nav nevienas lietotnes, neviena mākslīgā intelekta rīka," smaidot saka Aivars.

"Igaunijas Amazonē"

Kā prognozēts, uzspīd saule. Debesis ir koši zilas ar dažiem baltiem mākoņiem, kas palikuši no rīta. Pūš viegls vējš, un plūdu ūdeņi mirdz kā izplūduši spīdekļi. Es sēžu kanoe priekšgalā, Aivars - pakaļgalā, lai labāk vadītu mūs pa ūdeni.

Aivars applūdušo parku dēvē par Igaunijas Amazoni, lai gan šī atsauce ir bez mēles. Amazones baseins ir 150 reižu lielāks nekā visa Igaunija. Mēs airējam starp kokiem, kas parādās no ūdens. Tas patiešām izskatās eksotiski, kā nekas tāds, ko es nekad agrāk neesmu redzējis. Ūdens ir kā spogulis; viss, kas atrodas virs ūdenslīnijas, perfekti atspoguļojas ūdens virspusē. Saules plankumainie saules stari izgaismo koku stumbrus, jo saule atstarojas no ūdens un atlec atpakaļ uz kokiem.

Zari, krūmi, garas niedres un zāles peld no meža zemsedzes, skrāpējot kanoe dibenu. Ik pa laikam mēs uzskrienam uz peldošiem bērzu baļķiem. Airu airi ar maigu, ritmisku šļakstēšanu iegrimst ūdenī un izkāpj no tā. Es pagriežu galvu. Arī man kā divu mazu bērnu mātei tas skan eksotiski, kā kaut kas tāds, ko sen nebiju dzirdējusi. Klusums. Nav putnu dziesmu, lai gan Aivars saka, ka no rīta to ir vairāk. Nekādu odu bungšanas. Nav vēja, kad plūstam starp kokiem. Tikai klusums.